Brauciens uz Sāremā ilgst mazāk par stundu. Vienalga bērniem tas patika!
Pirmā pietura- Muhu sala. Pieļauju, ka liela daļa no tūristiem tai izskrien cauri, lai ātrāk nonāktu Sāremā. Mēs nesteidzāmies un izbraucām nelielajā salā nelielu līkumu tūdaļ no ostas pa labi, lai sajustu šīs salas "garšu".
Pilnīgi lauki ar mazliet muzejisku pieskaņu- apsūnojušas nemūrētu akmeņu sētas, kurām pa virsu sakrautas malkas grēdiņas. Akmeņi, akmeņi, akmeņi. Mājiņas nelielas, laikam lai taupītu siltumu. Un kadiķu audzes. Nebeidzamas kadiķu audzes.
Muhu nav tā vieta, kur meklēt klintis vai ūdenskritumus. Pat lielais akmens, netālu no ostas mežā likās pārlieku zemē iegrimis. Bet tomēr tās dzīves telpa atstāja kaut kādu gandrīz mistisku, noslēpumainu iespaidu.. savdabīgu iespaidu.. bija vērts iebraukt.. man bija vērts.
No Muhu uz Sāremā ved dambim līdzīgs ceļš. Nez kā te ir vētras laikā..? Ziemā?
Skatīt lielāku karti
Te bija vēlviens iedzīvotājs-
Kur viss redzētais atrodas?- Lūk karte- skola bija Torgu. Uzreiz piebildīšu, ka tur palikām tikai tamdeļ, ka stipri lija lietus un nebija nekāda prieka kaut kur mēģināt uzsliet telti. Arī cena likā pieņemama- mums 4- 28.-EUR par nakti. Pieejam duša, virtuve. Varam spēlēt novusu. Pilnīgi pieņemami. Klintis un dzirnavas vietā ar nosaukumu- Ohesāre, bet zemāk redzamie akmeņu krāvumi- vietā starp Ohesāri un Turju taisnajā gabalā gar jūru. Bet vispār tas viss ir izstieptā Sāremā salas pussalā, kur radio tver Latvijas radio kanālus un līdz Ventspilij te tuvāk kā līdz Tallinai, kādi nieka 80 km. Apmēram.
Gan piebildīšu,- ka kartē iezīmēto kempinga vieta meklējām, tomēr tai vietā izrādijās kapsēta... - karšu sastādītāju jociņi vai kļūdas? tiec nu skaidrībā... Kartes te nav pārlieku precīzas un daudz, kas neatbilst patiesībai, lai gan pirkām ne pašas lētakās. Ir jāprasa ceļš vietējiem. Kādā valodā? Gluži kā pie mums- vidējā un vecākā paaudze spēj atbildēt vien krieviski. Jaunieši- tikai angliski.
Skatīt lielāku karti
Bāka pussalas galā kā jau bāka- monumentāls stabs, bet pussalu noslēdz šaura, molam līdzīga sīku akmeņu strēle. Varētu te arī nebraukt. Arī paēst te var vien par palielu naudu bistro līdzīgā ēstuvē. Viena siermaize pa 3,50 EUR. Labi, ka mums viss bija līdzi- sava virtuve, savi produkti..
Mola galā, kādus simts metrus no krasta redzam milzīga jūras kraukļu kolonija. Mēģināju filmēt, bet par tālu- sanāca pikseļaini un te neievietoju. Koloniju sākumā noturēju par tumšu salu, lai gan piezūmējot sapratu, ka sauszemes te nav- ir vien jūras kraukļi. Daži simti.
Mazliet taupot mums ceļojumam atvēlēto laiku, tālāk braucot izlaidām vienu gabalu no rietumu puses salai un laidām caur Kihelkonnu uz aiz tas esošo ragu. Bija vērts? Tālāk, pie Kalmu nogriezāmies pa kreisi, lai atpakaļ varētu braukt pa citu ceļu. Vai tik vajadzēja- beidzot sastapām bedrainu ceļu. Jā,- starp citu- lāpītu ceļu te nav. Ne uz Sāremā, ne Hijumā. Kā viņi to panāk? Bet šeit bija ko trūkties. Ari galā ainava, lai arī mums patika ne visiem var likties nobrauktā benzīna vērta. Lūk, ieskatam-
Apskatījām nevisai augstās un ne visai lielās Undvas, Sūriku klintis. Tad nobraucām no galvenā ceļa un braucām pa bezceļu mašīnai piemērotu meža ceļu gar jūru un Kuriku klintīm. Te vajag novērtēt sava braucamā iespējas. Tas nav trauslām mašīnām. Tomēr te var atrast vietas telšu būvēšanai tiem, kam patīk pilnīgi cilvēku neskarti dabas stūrīši!
Lietus vairs nelija un burvīgs vakars. Braucām uz kartē iezīmētu kārtējo bezmaksas labiekārtoto apmetnes vietu pie jūras, iepretim vietai ar nosaukumu Abula. Nemaz tik viegli atrast nevar. es ieslēdzu savu "iekšējo" kompasu, kurš reti kad kļūdās izvēloties virzienu. Atradām! Lai gan nekādu norāžu te neatrast!- Savāda zeme- purvainas vietas mijas ar akmeņu pludmalēm. Fascinējoši. Jā, te varat ņemt vērā, kurā pusē saule riet, kurā aust. Vēlajiem "putniņiem" labāk meklēt vietu, kur saule riet jūrā, agrajiem- kur saule aust jūrā. Te saule riet jūrā. Banāli līdz neprātam, bet tā gribas tam ļauties!
Vieta , kur purvi mijas ar akmeņiem pievilina visādas radībiņas, kurām jāķer siltums no Saules sakarsētiem akmeņiem. Glodenīte. Kas vēl te dzīvo?
Pēc man pieejamiem Sāremā dabas aprakstiem, Sāremā lielākās klintis atrodas Ziemeļrietumu galā- Ninases un Panga klintis. Tur arī devāmies-
Redzamajam daudz vārdu klāt nevajag. Tomēr noteikti gribu piebilst, ka vinnēs tie, kuri uzdrīkstēsies vairāk- nu kaut vai- nokāpt tur, kur tas liekas neiespējami, un uzkāpt, kur tas liekas neprāts.. Tas darbojas gan te, pie Ninases klintīm, kur daudziem liekas, ka nokāpt pie jūras lejā nevar, gan tālāk- pie Pangas klintīm, kur arī tā pat- bet uzdrīkstaties, ja jums veselība to ļauj un iegūsiet!
Viena no Igaunija burvībām,- ka dabas estētika te tiek bagātināta ar fascinējošu izziņas materiālu. Te līksmo ne tikai acis un sirds, bet arī prāts.- Silūra perioda akmens "zieds"- zilaļģu kolonija- stromatolīts (palabojat speciālisti, ja kļūdos). Savi 450 miljoni gadu vecas dzīvības paliekas. Šādā izskatā tās bija jau tad, kad uz zemes parādījās pirmie dinozauri. Vai tas ir prātam aptverami!?
Bet par to varat uzklikšķināt uz pogas bloga labajā sānā- par Fosīlijām Igaunijā. Te mūsu Igaunijas atradumi ar Latvijas Dabas muzeja galvenā speciālista Ivara Zupiņa komentāriem.
Līdz kuģītim uz Hijumā bija nedaudz laika un pabraucām gar krastu uz priekšu aiz Leisi. Kartē iezīmētās Pulli klintis ta arī nekur neatradām un griezāmies atpakaļ. Te viena atpūtas vieta-
Burvīgs vakars. Nāk nakts, tuvojamies Hijumā salai, kur pat nezinam, kur celsim teltis. Tas ir pēdējais kuģītis un laime, ka nelīst lietus, tas mazliet atslogo. Kas mūs tur sagaida?
